TATO 2010-196
Lačpleša 20,
Riga, LV1011
I-V 09:00 - 18:00
+371 67338129
+371 28663933
latviešu
русский
Tanzānija

Informācija

ZANZIBĀRAS VĒSTURE

Zanzibāras krasti daudzu gadsimtu garumā vilinājuši tirgotājus, piedzīvojumu meklētājus, laupītājus un jaunatklājējus. Dažādos laikos šeit bijuši asīrieši, šumeri, ēģiptieši, feniķieši, indieši, ķīnieši, persieši, portugāļi, Omānas arābi, holandieši un angļi. Daži no viņiem, jo īpaši Širāzas persieši un Omānas arābi, te apmetušies un kādu laiku valdījuši. Viņu ietekmē 97% Zanzibāras iedzīvotāju ir islāmticīgie, savukārt atlikušie 3% - kristieši, hinduisti un sikhi. Pirmie Zanzibāras apmeklētāji bijuši arābu tirgotāji, kuri, kā runā, te atbraukuši 8. gadsimtā. Vissenākā Zanzibārā saglabājusies ēka ir Kizimkazi mošeja, celta 1107. gadā – mūsdienās tūristu iecienīts apskates objekts.

Daudzu gadsimtu garumā arābi, musonu vēju pūsti, te ieradušies no Omānas pēc precēm – galvenokārt, ziloņkaula, vergiem un garšvielām. Divas galvenās salas – Unguja (zināma kā Zanzibāras sala) un Pemba – Omānas arābiem bijušas ideālas vietas, jo sava nelielā izmēra dēļ tās bijušas viegli aizsargājamas. No šejienes arābiem bijusi iespēja kontrolēt 1000 piekrastes jūdzes – sākot no mūsdienu Mozambikas līdz Somālijai. Tiešām, 1832. gadā sultāns Seids Saids no Bu Said dinastijas, kas radusies Omānā, pārcēla savu sultanātu no Maskatas, kuru, iespējams, bija grūtāk aizsargāt, uz Zanzibāru, kur viņš un viņa pēcteči valdījuši vairāk nekā 130 gadus. Lielākā daļa bagātību atradušās arābu sabiedrības rokās, kuri bija galvenie zemes īpašnieki, komunicēja savas sabiedrības iekšienē un arī laulības ar āfrikāņiem neslēdza.

Nav taisnība, ka no Tuvajiem austrumiem nākušie Širāzas persieši apmetušies austrumu Āfrikas piekrastē. Vēsture stāsta, ka 975. gadā Širāzas sultāns Abi Ben Hasans no Persijas (mūsdienu Irānas) redzējis šausmīgu sapni, kurā žurka grauzusi viņa nama pamatus. Viņš to uztvēris kā zīmi, ka viņa kopiena tiks sagrauta. Širāzas tiesā šo ideju izsmējuši, tomēr sultāns Hasans, viņa ģimene un daži sekotāji acīmredzami to uztvēruši ļoti nopietni, jo nolēmuši pārcelties. Viņi sakāpuši septiņās dou laivās un turējuši kursu uz Indijas okeānu, taču nokļuvuši spēcīgā vētrā un izklīduši dažādos virzienos. Tādējādi viņi iznākuši krastā septiņās dažādās vietās austrumu Āfrikas piekrastes garumā, un viena no vietām bijusi Zanzibāra.

Plaši izplatītās jauktās laulības starp Širāzas persiešiem un āfrikāņiem radījušas piekrastes kopienu ar atšķirīgām iezīmēm – viņu valoda, kuras pamatos ir arābu valoda, mūsdienās tiek saukta par svahili. “Svahili” cēlies no arābu vārda “sawahil”, kas nozīmē “krasts”. Šīs grupas zanzibāriešu pēcteči īpaši nav iesaistījušies ienesīgās tirdzniecības jomās, piemēram, vergu, garšvielu un ziloņkaula tirdzniecībā. Tā vietā viņi galvenokārt nodarbojušies ar lauksaimniecību un zveju. Tie Širāzas persieši, kuri neslēdza jauktās laulības, saglabāja savu identitāti kā atsevišķa iedzīvotāju grupa.

Tāpat radās divas nelielas kopienas. Indiešu tirgotāji te ieradās garšvielu un ziloņkaula tirdzniecības nolūkā, viņi ātri te iejutās veikalnieku, tirgotāju, kvalificētu amatnieku un citās specialitātēs. Savukārt Lielbritānija austrumu Āfrikā juta misionāru un tirdzniecības aktivitātes, dažādi mēģinot nomākt vergu tirdzniecību, kuras centrs bija Zanzibāra.

 


Papildus informācija